Pieredze
Māksla kā nesabojāt.
Restaurācijas darbnīcas ikdiena ir nolauztu skrūvju izņemšana, dažādu metinājumu veikšana, daļu jaukšana, plaisu remonts.
Vienmēr visos gadījumos restauratora pamatuzdevums ir paredzēt vismaz 2 – 3 gājienus uz priekšu savu darbību sekas, lai, saremontējot kādu detaļu, netiktu izkausēta pieguļoša plastmasas detaļa, atlaidināts kāds gultnis vai sadedzināts kāds blīvslēgs, utml. Šim darbam ir vajadzīga daudzu gadu prakse un iemaņas un, protams, jāmācās no pieļautajām kļūdām gan savējām, gan svešām.
Piemēram, esmu jaucis daudzus pirmskara motociklu motorus, un kloķvārpstu pamatgultņi tiem ir iepresēti alumīnija karteros. Pat pēc 80 un 100 gadu ekspluatācijas šiem gultņiem ir uzspīle alumīnija karteros, ja vien tie nav mainīti aukstā veidā, dzenot ārā ar āmuru! Izrādās, ka, uzkarsējot karteri līdz 130 grādiem C un, metot karteri pret koka virsmu, gultnis no tā izkrīt.
Pie salikšanas gultnis jāpatur ledusskapja saldējamā kamerā, un alumīnija karteris jāuzsilda līdz aptuveni 100 --130 grādiem. Ja gultņa sēža jau ir sabojāta un gultnis tajā ir sācis griezties, tad var lietot Loctite gultņu līmi, taču jāatceras, ka sildīt karteri nedrīkst, jo līme sacietēs gandrīz momentāni, un gultnis apstāsies pusceļā!? Arī jaucot karterus, kuros gultņi ielīmēti ar Loctite gultņu līmi, ir jālieto kartera uzsildīšanas metode, jo gultņu līme zaudē savu turēšanas spēku jau pie 130 grādiem C.
Veci ļaudis bieži saka – netici vienam ārstam! Tas pats attiecas uz dažādu daļu restaurācijas procesu. Pirms ķerties pie kardinālām metodēm vai operacijām attiecīgā tēma ir jāizstudē, jāizlasa pieejamā literatūra, jāizprašņā vairāki meistari, kuriem ir laba reputācija. Tas pasargās no dārgām sekām un vilšanās, ja sasniegtais rezultāts nebūs gaidītais vai unikāla detaļa būs sabojāta uz neatgriešanos.
Man ir gadījies redzēt ļoti retu čuguna dzinēja bloku, kurš bija sasprādzis vēl vairāk, metinot ar elektrodu. Jebkura čuguna metināšana vispār būtu jāveic pēc sentēvu metodes, attiecīgo daļu iepriekš uzkarsējot sarkanu krāsnī, tad sametinot un atdzesējot kopā ar krāsni, lai nerastos spriegumi. Diemžēl šīs sentēvu metodes sen jau kā aizmirstas, un neviens arī nevar šodien atļauties karsēt krāsnī tik lielas daļas kā dzinēju blokus vai galvas. Šādas krāsnis šodien ir reti kur, karsēšana tajās ir ļoti dārga, un karsējot čuguna bloki vai galvas zaudē savu sākotnējo formu – tie izstiepjas par vairākiem milimetriem ar visām no tā izrietošajām sekām!
Tādēļ šodien čuguna plaisu remontam ir ieteicams izmantot aukstās metodes – t.i. “ sašujot” plaisas ar speciālām tapskrūvēm, kuras nodrošina to, ka bloks vai dzinēja galva pēc remonta nav deformējusies. Ja kāds jau iepriekš pie dotās bloka vai galvas plaisas jau “iemēģinājis roku” ar elektrodu vai pusautomātu, tad parasti šis darbs ar auksto remonta metodi vairs nav paveicams, jo čuguns, metinot ar elektrību, uzrūdas un kļūst ciets kā krams. Tajā vairs nevar ieurbt nedz ar urbi, nedz vītņurbi…
Izņēmuma gadījumos, kad jāpiekausē kāda auss bloka stūrī vai jāveic motocikla čuguna galvas vai cilindra nopietns remonts, var tikt pielietots speciāls autogēns ar bunkuru, un MAC niķeļa pulvera kausēšanas metode.
